To touch one’s mind. Annika Vitola

March 22, 20145 COMMENTS

Annika Vitola (27), international sales manager at VALD Agency, is one of the very first people in the whole world who is allowed to see upcoming collection of well known Danish fashion designer Henrik Vibskov while it’s a mere moodboard. Along with her Danish colleague Jacob Valdemar they represent a curated group of international designers and together they tell a story of an inimitable design.

I met Annika back in Copenhagen and listened to what she has to say on the philosophy, customers, It designers and Latvian fashion scene.

***

Modes pārdošanas menedžere Annika Vītola (27) slavenā dāņu dizainera Henrika Vibskova jaunākās kolekcijas redz jau aizmetnī – kā idejas uz mūdborda. Plecu pie pleca ar dāņu kolēģi Jakobu viņi strādā ar Henriku un citiem dizaineriem un kopīgi rada nevis tirgum pielāgotas, bet pielāgojamas kolekcijas. Tādas pārdot ir grūtāk, bet Annika zina, kā to izdarīt. Galvenais, vienmēr atcerēties, ka jādomā ilgtermiņā. Šādas simbiozes starp dizaineriem un pārdošanas menedžeriem Latvijā joprojām nav, tādēļ Annikas pieredze ir jo īpaši noderīga.

Annika in Vibskov at Vibskov's, Copenhagen Fashion week / Annika, visa Vibskovā un Vibskova šovrūmā, Kopenhāgenas modes nedēļa

Annika manā telefonā joprojām ierakstīta kā “Annika, Moment”. Kaut šobrīd sarunājamies kafejnīcā Kopenhāgenā, pilsētā, kas ir viņas pašreizējā mītnes un darba vieta, savulaik viss tiešām sākās ar Latvijas modes, mākslas un mūzikas pasākumu Moment. No tā laika Anniku atceros kā ļoti atbildīgu un vienmēr melnā ģērbušos Moment komunikācijas vadītāju. Atbildība un krāsu izvēle nemainīgi palikusi turpat, tikmēr Annikas karjera apmetusi kūleni.

Annika: Pats pirmais Moment notika Kinostudijā, tad – Sapņu fabrikā un Rīgas mākslas telpā. Vistrakāk gāja toreiz televīzijas tornī, kad drošības apsvērumu dēļ varēja izmantot tikai vienu no diviem liftiem. Visi drūzmējās foajē, gaidīja, kad varēs uzbraukt augšā tornī, taču tur konstatēja, ka notiks tikai izstāde un modes šova (kas Latvijas publikai ir neatņemama ikviena modes pasākuma sastāvdaļa) nebūs. Pēdējais un lielākais Moment – festivāls nedēļas garumā – notika Andrejsalā 2010. gadā.

Kāpēc viss beidzās?

Sākotnēji ar Moment gribējām rīdziniekiem vēstīt, ka mode nav tikai tas, ko līdz šim bija Rīgā pierasts redzēt. Bet ar laiku tapa skaidrs, ka pasākumam nav tālāka darbības virziena, jo bez nozīmīgas starptautiskas preses un iepircēju klātbūtnes šādiem pasākumiem īsti nav jēgas.

Tolaik mācījos filozofos un paralēli apmeklēju laikraksta Diena rīkotos žurnālistikas kursus. Man vienmēr bijusi mīlestība uz vizuālām disciplīnām kā māksla, kino un dizains, bet nepretendēju, ka pati to varētu radīt t.i. vairāk jūtu sevi citās radošās jomās. Šajā laikā sāku sevī definēt, ka mode ir tas punkts, kurā mākslu var sasaistīt ar reālo [dzīvi]. Un rodas mākslas darbs, kuru nevis piekar pie sienas, bet valkā un caur to izstāsta sevi citiem sabiedrības locekļiem. Gan toreiz, gan tagad uzskatu, ka mode ir ikdienas kultūras sastāvdaļa. Filozofos rakstīju bakalaura darbu “Cilvēka un lietu attiecības mūsdienu patērētājkultūrā.” Tolaik maniem pasniedzējiem šāds pētījuma virziens likās nesaprotams, jo manā fakultātē cienīgi bija pētīt Sokratu, Platonu vai Heidegeru. Mana darba centrā bija franču poststrukturālista Žana Bodrijāra idejas caur kurām vēl šodien redzu cilvēka un lietu attiecības – katrai lietai piemīt vairāki vērtību līmeņi (piemēram, funkcionālais vai simboliskais), kas nosaka tās piemērotību konkrēta indivīda vēlmēm un sociālajam stāvoklim. Sociālajā slānī mūs gandrīz vienmēr vairāk definē nevis tas, kas esam, bet tas, kas mums pieder. Pat tad, ja apzināti izvēlamies radīt priekšstatu, ka mums nekas nepieder.

Tad tu aizgāji uz t/c Domina mārketingu.

Tas viss gāja roku rokā ar Moment – strādāju aģentūrā, kas pārdeva savus pakalpojumus, tostarp Dominai. Pēc idejas tas bija modes un dzīvesstila mārketings. Mēs ar Moment mēģinājām pavērt plašāk durvis uz modes pasauli ārpus Latvijas un parādīt, ka džemperi ar uzrakstiem D&G nav vienīgais veids, kā skatīties uz apģērbu.

Paralēli Stradiņos sāku studēt stratēģisko vadību un iepriekš filozofos uzkrāto kritisko domāšanu sāku pielāgot biznesa vides modeļiem. Tur rakstīju maģistra darbu par to, kā arhetipi ietekmē patērētāja lojalitāti pret konkrētu zīmolu. Ka mūsu bezapziņā jau ir priekšnoteikti simboli, uztveres un rīcības modeļi, kas ietekmē gan mūsu ikdienu kopumā, gan arī šaurāk skatoties – to, kādus produktus izvēlēsimies un kādos zīmolu stāstos ieklausīsimies.

Un mums tikai šķiet, ka izvēli veicam paši.

Jā, lielu daļu nosaka mūsu vide, audzināšana, iepriekšējās pieredzes, katra psiholoģiskais raksturojums. Tieši aiz intereses par šo tēmu man patīk arī zinātniskā fantastika, kas ļauj paskatīties uz šī brīža pasauli caur fatālām brillēm – ka mēs paši apzināti neveicam nevienu izvēli. Un sava daļa taisnības tajā ir. Taču nevis tādā ziņā, ka visu nosaka (tikai) Lielais Brālis, bet ka mēs esam sociāli dzīvnieki ar garu līdzāspastāvēšanas vēsturi un tik vides un audzināšanas priekšnoteikti, ka mūsu brīvā griba paliek ļoti mazs procents.

Bet atgriežoties pie Moment, sapratu, ka tirgus ir tāds kāds tas mums ir, un ka nozīmīgus baierus jeb modes iepircējus uz pasākumu nedabūsim. Nolēmu, ka gribu iziet plašākos ūdeņos un izpētīt, kā tas viss notiek tur, ārā. Nevis ņemties un darīt, kā mums šķiet pareizi, vienlaikus nezinot, vai tas tiešām ir pareizi. Jo vienmēr esmu pastāvējusi par tādu praksi, kas ir balstīta zināšanās. Man ir ārkārtīgi svarīga apziņa, ka man ir šī bāze.

At VALD Agency's showroom in Paris / VALD Agency Parīzes šovrūmā

Savas zināšanas papildināji arī Sentmārtina koledžā, studējot modes komunikāciju.

Šīs studijas noteica virzienu tam, kur es darbojos šobrīd. Manas profesionālās darbības pamatā ir Sentmārtina mācīšanas stils. Būtībā viņi tevi nemāca. Tā vietā tu saņem uzdevumu, kurā milzīgs uzsvars tiek likts uz izpēti. Bet nevis sēdi bibliotēkā un lasi teoriju, bet ej uz Soho un fotografē visu, kas tevi iedvesmo konkrētā uzdevuma ietvaros. Tas bija vēl toreiz, kad skola atradās Soho, pašā pilsētas centrā. Pēc pārvākšanās uz jaunajām telpām King’s Cross, daudzi jautāja, vai skola vēl spēs ģenerēt jaunus talantus, ja lokācijas vieta ir kā kūniņa, norobežota no ārpasaules. Manā laikā varēja iziet uzpīpēt pie skolas durvīm, pavērot garāmgājējus un gūt pietiekami daudz iedvesmas, lai ietu apakaļ un ar svaigu elpu turpinātu iesākto.

Vēl viens izaicinājums, kam man nācās pārkāpt pāri – mums lika gleznot. Kā jau minēju iepriekš, esmu vairāk teorētiķe, ne mākslu praktiķe. Sākumā pretojos, bet nācās piekāpties. Un tad sajutu, cik gleznošana ļauj sevi atbrīvot mentāli. Izrādījās, ka varu gleznot labāk, nekā biju domājusi. Otrkārt, ar laiku sapratu, ka tai ir tiešs sakars ar manu studiju virzienu: gleznojot sāku pievērst uzmanību vizuālām detaļām, kuras citādi neievērotu. Tā tika trenēta mūsu vērība.

Studiju beigās visiem bija pārrunas ar studiju daļu. Ja citiem ieteica apsvērt praksi, man pasniedzēji jautāja – ko es vēl gaidot? Esmu jau tajā līmenī, lai sāktu aktīvi strādāt, un nav ko kavēties. Tad nu aizdomājos – ja jau šāda līmeņa cilvēki saka, ka esmu gatava, varbūt tiešām jābeidz mācīties un krāt teorētisko bāzi, bet jāķeras pie lietas.

Tad tu atgriezies Latvijā un aptvēri, ka tev pietrūkst plašuma…

Jaungada ballītē satiku jau no Moment laikiem pazīstamo Rolandu Pēterkopu, kurš pastāstīja, ka Mareunrol’s tieši domā pievērsties biznesam. Manā izpratnē viņi jau tobrīd bija soli priekšā pārējiem, un gandrīz vienīgie no Latvijas, kas varētu konkurēt pasaules līmenī. Kļuvu par viņu menedžeri un kā mērķi nospraudām tikt Parīzes modes nedēļas oficiālajā programmā, ko arī izdarījām.

Kā jums tas izdevās?

Šajā līmenī viss vairāk vai mazāk notiek caur kontaktiem. Rolands un Mārīte jau bija pazīstami ar Henriku Vibskovu. Caur Henriku izgājām uz viņa biznesa partneri Jakobu, kurš ieteica PR aģentūru, kas varētu palīdzēt noorganizēt prezentāciju Parīzes modes nedēļā. Ar aģentūru vienojos, ka informācija jāpalaiž plašāk, t.sk. arī Modemonline.com, kam seko visi modes biznesā iesaistītie. Tam sekoja vēl pāris posmi, un tālākais jau ir vēsture.

Kāpēc būt oficiālajā modes nedēļas programmā ir tik svarīgi?

Tas ir atskaites punkts industrijas un līdz ar to baieru acīs, jo dizaineru ir daudz, bet pasaules modes galvaspilsētā Parīzē sevi prezentē tikai daži. Piemēram, viņiem ir ļoti svarīgi, ka Henriks ir vienīgais dizainers no visas Skandināvijas, kuram Parīzē ir sava modes skate.

Kurā brīdī dizainers var pieteikties, ka grib savu skati Parīzes modes nedēļā, kas joprojām pasaulē skaitās the modes nedēļa? Vai atliek vienkārši samaksāt?

Nē, savu vietu tur nevar vienkārši nopirkt, pat ja esi ļoti talantīgs un jau atzīts dizainers. Henrikam palīdzēja dalība Starptautiskajā Jēras modes un fotogrāfijas festivālā (tas pats, kurā 2009. gadā uzvarēja Mareunrol’s A.K.). Viņš visu laiku uzturējās tajā vidē, līdz viņu uzaicināja iestāties Parīzes modes nedēļas mātes organizācijā.

Ar Mareunrol’s Parīzes modes nedēļā piedalījāties trīs reizes, līdz nāca piedāvājums – pārcelties uz Kopenhāgenu un sākt strādāt par starptautisko modes pārdošanas menedžeri.

Piedāvājums nāca no jau pieminētā Jakoba Valdemāra, Henrika biznesa partnera. Kopā izveidojām modes pārdošanas un mārketinga aģentūru VALD Agency. Šobrīd mūsu portfolio ir 13 dizaineru no Dānijas, Vācijas, Beļģijas, ASV un Ungārijas, tostarp Henriks. Mūsu aģentūrai ir divi biroji/šovrūmi – Kopenhāgenā, kas ir attīstīta un Jakobam pazīstama un atstrādāta modes biznesa vide, un Parīzē – tur četras reizes gadā prezentējam mūsu dizaineru jaunākās kolekcijas vīriešu un sieviešu modes nedēļās ziemas un vasaras sezonās. Mums ir arī savs šovrūms Ņujorkā, nupat piedalījāmies dizaina nedēļā Lasvegasā. Strādājam arī ar apakšaģentiem Milānā un Tokijā. Līdz ar to noklājam visas aktīvākās modes tirgus vietas veiksmīgai mūsu dizaineru kolekciju pārdošanai.

Jacob Valdemar and Annika at VALD Agency's showroom in Paris / Jakobs Valdemārs un Annika Vītola šovrūmā Parīzē

Kas tev patīk savā darbā?

Visvairāk tas mirklis, kad no man un Jakobam prezentātā moodboard un dizainera idejas par to, kā izskatīsies viņa nākamā sezonas kolekcija, reāli piedzimst taustāmas lietas. Mirklī, kad dizainers tikai stāsta, kas vēl taps, es būtībā apjaušu dizainera patieso domāšanu – tādu, kāda tā ir bez barjerām un tirgus ierobežojumiem. Un viņa aizrautība un enerģija ir tik liela, ka tu vienkārši inficējies ar to un vēlies par to pastāstīt plašākai auditorijai.

Kad ar Jakobu vēl tikai klausāties, kas dizaineram padomā, jūs arī iesakāt, ko labāk realizēt un ko – ne?

Mēs cenšamies neiesaistīties dizaina procesā. Mūsu aģentūras uzstādījums ir mēģināt nekultivēt to modi, kuras pasaulē jau tāpat ir par daudz. Tā vietā mēs mēģinām savus dizainerus pielāgot biznesa videi, saglabājot katra unikālo redzējumu. Protams, ja dizainers sāk piedāvāt ko tādu, ko pilnīgi noteikti zinām, ka pārdot nevarēsim, mēs diplomātiski to arī pēc iespējas drīzāk pasakām. Otrajā tikšanās reizē dizainers jau rāda kolekcijas prototipus. Šajā brīdī tiek veikta atlase, kuri apģērbi būs gala pārdošanas kolekcijā, kā arī norādīts, kas pietrūkst kolekcijas komerciālajam balansam. Taču pirms pārdošanas sezonas visu pa plauktiņiem saliek modes skate. Tajā brīdī no visām pusēm saprotam jaunās kolekcijas vēstījumu gala pircējam, kā arī to, kuri apģērbu modeļi pēcāk ceļos uz šovrūmiem, kur tos pārdosim baieriem – reizēm pēc skates pārdošanas kolekcijā iekļaujam arī pāris tā saucamos “show pieces” t.i. ļoti izteiksmīgus apģērbus, kas sākotnēji tiek radīti tikai priekš modes skates. Un tad ir otrs brīdīs, kas man ļoti patīk savā darbā – kad redzu, kā baieri reaģē uz gatavajām kolekcijām. Man vienmēr ir favorīti – modeļi, kurus jau moodboard fāzē zinu, ka ļoti labi pārdosim. Un tad tiekoties ar baieriem, ir prieks redzēt, kā mans viedoklis sakrīt ar viņu izvēli. Tomēr visu izrēķināt mūsu nozarē ir gandrīz neiespējami un tāpēc gadās arī pārsteigumi.

Kur slēpjas tas maģiskais moments, ka tu un Jakobs zināt, ka to vai citu lietu varēs pārdot?

Skaidrs, ka vislielākais – un visriskantākais – moments modes biznesā vienmēr būs subjektīvais viedoklis. Jebkurš, kurš tev dos padomu, vispirms vadīsies no savas personiskās pieredzes. Tomēr ir arī likumsakarības: kā dizainers un viņa iepriekšējās kolekcijas ir attīstījušās, kuras lietas ir labi pārdevušās, kuras ne, kāds ir šī brīža tirgus stāvoklis, patērētāju vajadzības utt. Visbeidzot, ar laiku tu jau zini, ko varēs pārdot vienmēr, piemēram, melnas, vienkāršas kleitas. Tai pašā laikā adīti legingi pavasara/vasaras kolekcijā vienkārši nepārdosies, īpaši dizaina nedēļā Lasvegasā.

Pēc katras kolekcijas izvadāšanas pa šovrūmiem visā pasaulē mēs ar Jakobu katram dizaineram sagatavojam apjomīgu atskaiti. Kas baieriem paticis, kas ne, un ko varam uzlabot. Visu apspriežam kopā ar dizaineru un nospraužam mērķus nākamajai sezonai – ko darīt ar kolekciju, ar zīmolu kopumā, kurš tirgus būtu vairāk jāattīsta utt. Kopējais mērķis – uzlabot katra dizainera individuālos un visas aģentūras finansiālos rādītājus. Laikam ejot, viss uzkrājas tavā datorā kaut kur pakausī un, kad ir jāizvērtē jauna dizainera vīzija par nākamo kolekciju, šo informāciju lieku lietā.

Labi, ka toreiz mācījies gleznošanu un iemācījies ievērot detaļas.

Jā. Jo vairāk tu redzi, jo vairāk saproti. Autors Malkolms Gledvels vienā no savām grāmatām rakstīja, ka izcilība rodas brīdī, kad savā jomā esi pavadījis 10 tūkstošus darba stundu. Taču ir ļoti būtiski, ka šīs stundas pavadi, nododoties savai lietai ar visu sirdi un attīstoties uz augšu.

Es daļēji zinu atbildi, tomēr pajautāšu – vai mākslinieki tiešām ļaujas, ka viņu vīziju par jauno kolekciju tā pabīda?

Atslēga ir tajā, ka gan mēs ar Jakobu, gan dizaineri apzinās, ka visi kopā ejam uz vienu mērķi: attīstīt biznesu. Jo – kurš gan grib apstāties savā un sava biznesa attīstībā? Protams, dažkārt arī notiek strīdi. Piemēram, vāciešiem varu tiešā tekstā pateikt, ko vajag uzlabot. Viņi noklausīsies un pajautās, vai varbūt ir vēl kas, pie kā viņiem piestrādāt. Un viss notiek, jo mēs skatāmies vienā virzienā. Bet tad, protams, ir arī jūtīgāki dizaineri, kuri grib ļoti nopietnu pamatojumu tam, kāpēc viņiem būtu kas jāmaina, un mēs ar Jakobu to arī sagatavojam. Galvenais, vienmēr izvēlēties pareizo pieeju. Un, lai kāds būtu bijis šis starpsezonu gatavošanās process, beigās, kad šovrūmā saņemam jauno kolekciju, vienmēr redzam, ka tas, ko aicinājām mainīt, ir izmainīts. Tā ir cilvēcīga sadarbība, kas balstīta uz biznesu, un caur kopēju sarunu sasniedzam abpusēji patīkamu rezultātu. Mūsu dizaineri zina, ka mēs nesekojam trendiem un negribam no viņiem uztaisīt masu preci, tādēļ mums uzticas.

Dubultselfijs ar Anniku Kopenhāgenā / Double selfie with Annika in Copenhagen

Cik novēroju šovrūmā Kopenhāgenas modes nedēļā, darbs ar baieriem tev padodas viegli un dabiski.

Pārdošanas cilvēkam ir jābūt perfektām komunikācijas prasmēm un perfektai spējai sajust citus. Viņam jājūt, kad iepircējam uzbāzties un kad labāk paklusēt un ļaut, lai viņš pats sper pirmo soli. Nekad neesmu ticējusi tā saucamajam hard sale jeb agresīvai pārdošanai. Man ir svarīgi ar katru iepircēju izveidot cilvēciskas attiecības. Pajautāt, kā klājas viņiem pašiem, ko redzējuši citos šovrūmos utt. Augstākais līmenis ir, kad iepircējs jautā pēc padoma un jau uzticas maniem ieteikumiem – labāk ņem šīs bikses, jo zinu, ka tava veikala auditorija ir tāda un tāda. Nevis iepārdot kaut ko vienreiz, bet veidot ilgtermiņa attiecības, jo pēc būtības arī ar iepircējiem mēs ejam uz kopēju mērķi: lai gan mums, gan viņa veikalam ir labi pārdošanas rezultāti, jo tad viņš nāks un pasūtīs nākamreiz.

Kopenhāgenā esi kopš pagājušā augusta. Nav pat gads, VALD Agency ir tikai pirmās sezonas pārdošanas rezultāti – un tu jau esi dubultojusi pārdošanas apjomu attiecībā pret iepriekšējo sezonu. Vai esi domājusi par savas pieredzes pārvešanu un pielietošanu Latvijā?

Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka kādu dienu gribu pārbraukt mājās un palīdzēt savējiem. Bet ir mazliet par ātru par to domāt. Aģentūras pamatā ir smags darbs šodien un tā katru dienu. Šobrīd koncentrējos uz to, kā visu izdarīt vēl labāk pašreizējā izaicinājuma ietvaros.

Kā tev no malas izskatās modes joma Latvijā?

Viens no iemesliem, kādēļ esmu šeit – Latvijā neeksistē šāda modes pārdošana. Bet tieši tā veido modes biznesu. Ļoti daudzi modes iesācēji un ne tikai Latvijā iziet uz tā saucamo hype jeb īstermiņa slavu. To iegūt ir salīdzinoši viegli. Šodien esmu tajā un tajā žurnālā, man ir sekotāju loks un šķiet, ka viss notiek. Taču pamats nav haipā, bet sistēmā, stratēģiskā un sistemātiskā ilgtermiņa darbā – uzbūvēt biznesu, kuram pamatā ir vīzija, cilvēki, tuvāki un tālāki mērķi, ilgtermiņa domāšana utt. Tā ir lieta, kas, manuprāt, Latvijā būtu jāiepotē ne tikai modes nozarei. Ja nedomāsi ilgtermiņā, vienā brīdī paliksi garlaicīgs sev, saviem sekotājiem un visai industrijai kopumā.

Intervija pirmpublicēta dizaina un dizaina domāšanas platformā FOLD.

Comments

aujau
March 23, 2014 at 9:41 pm

mhm, lieliski – par Henriku domajot gribeju burtiski izzagt no biroja, kuraa straadaaju, Frame #96 numuru, he he >> http://www.frameweb.com/magazines/frame/frame-96 …. un par filosofiju + biznesu ir interesants raksts ieciniitajaa bluumsbergaa – ”Heidegger’s Marketing Secrets” http://www.businessweek.com/articles/2014-02-20/innovation-firm-red-shows-clients-how-to-use-philosophy-to-sell-stuff ^

    agnesiga
    March 23, 2014 at 10:49 pm

    >aujau
    “I’m not interested in what’s useful or convenient. I’m interested in what’s meaningful.” >>> paldies par linku!

aujau
March 23, 2014 at 11:09 pm

> agnesiga
nu re, jeedziguma daba piemiit tai ik treshdienpeecpusdienas blumsberg zhurnaalinja skjirstiishaanai bastejkalna pakaajee, he he

    agnesiga
    March 23, 2014 at 11:10 pm

    >aujau
    Man par to vispar nebija shaubu. Vispar!
    Tiekamies tad tur. Nejausi:)

aujau
March 24, 2014 at 12:38 am

>agnesiga
mhm*

Say What You Think

YOUR COMMENT