Archive for the ‘Press’ Category

On creating The planner. The full story, Part 2

Monday, January 13th, 2014

It’s always something when they say they like your work and appreciate that Latvian taste of yours. On last Saturday we received the news that renowned design blog It’s Nice That has included The planner 2014 in their weekly supplement of art and design (and nonsense). International press it is, yay.

Another newsworthy bit and reason for you to be proud owner of The planner 2014 / Travel edition is the movie Secret Life of Walter Mitty. I mean, that’s what The planner is all about! Please, do watch it. And then set on an adventure. Simply as that.

Finally, I give you the second part of practical advices on creating printed product like The planner. Now, say hello to my friend and graphic designer Madara Krievina, who happens to be a kind soul happy to share her rich professional experience (sorry guys, this valuable intel is only in Latvian yet again).

Pagājušajā sestdienā saņēmām ziņas, ka pazīstamais dizaina blogs It’s Nice That savā nedēļas nogales dizaina, mākslas (un dīvainību) izlasē iekļāvis arī The plānotāju 2014. Urrā, starptautiska prese!

Vēl viens iemesls, kādēļ jūs, The plānotāja īpašnieki, varat būt priecīgi, ir filma Voltera Mitija slepenā dzīve. Ja kāda filma precīzi izsaka plānotāja ideju, tad tā ir šī! Noskatieties, lūdzu. Un tad posieties ceļā pretī savam piedzīvojumam. Un atsūtiet kādu pastkarti.

Tikmēr šodien noslēdzu praktisko ceļvedi plānotāja/ jebkura drukāta izdevuma radīšanā. Lūdzu, vārds manam draugam un grafikas dizainerei Madarai Krieviņai, kurai ir daudz labu padomu ikvienam, kurš interesējas par šo nozari.

***

No brīža, kad saņemu izkoriģētus un iztulkotus tekstus un bildes, darbs pie plānotāja maketa aizņem aptuveni mēnesi. Bet par visu pēc kārtas.

Burti

Kad ir skaidra plānotāja tēma, formāts un saturs, darba procesu uzsāku ar šopingu burtu (typeface) veikalā.

Šķirstot aktuālos ārvalstu žurnālus un grāmatas un lasot dizaina blogus, zemapziņā iesēžas biežāk izmantotās burtu formas, krāsas un tendences. Esmu novērojusi, ka tas lielā mērā nosaka manu gala izvēli, izdarot pirkumu burtu veikalā.

Ņemu vērā editorial dizaineriem zināmos likumus, ka garākiem tekstiem labāk izmantot burtus ar serifiem (pirms tam notestējot lielumus un lasāmību), jo ar serifu palīdzību mēs atpazīstam vārdus, nevis burtojam pa vienam burtam.

Savukārt virsrakstu burti ir tā lieta, kas piedod izdevumam raksturu un ļauj to atpazīt starp citiem konkurentiem. Tādēļ virsrakstiem parasti izvēlas dekoratīvākus burtus ar fišku.

Šajā gadījumā trešajā plānotājā izmantotais Urge fonts mani nopirka tieši ar burtiem K un j.

Teksti

Lai panāktu, ka garāki teksti ir viegli uztverami un tiešām tiek izlasīti, svarīgi likt ielauzumus jeb ievelkošus izrāvumus no teksta. Šoreiz tos sarotēju par 90 grādiem, jo ir pārbaudīts, ka lietas, kas novietotas neierasti / šķībi, vairāk piesaista lasītāja uzmanību.

Padoms: Svarīgi visus materiālus izdrukāt īstajā mērogā un tikai tad lasīt un meklēt kļūdas. Ekrānā ļoti daudz sīkumu var paslīdēt garām nepamanīti.

Ilustrācijas

Speciāli plānotājam radītas ilustrācijas ne tikai atdzīvina tekstus, bet arī rada pievienoto vērtību, sniedzot sajūtu, ka izdevums ir pilnīgāks, bagātīgāks. Plānotāja priekšlapā nodrukāto pasaules karti (kur katrs pats var iezīmēt savus plānotos ceļojumus), kā arī detaļas pie ceļojumu aprakstiem akvareļos izzīmēja mana mamma Agrita Krieviņa.

Svarīga loma ir arī ilustrācijām, kas atdzīvina tekstu. Šī gada plānotājam esejas lūdzām ilustrēt Līgu Kitchen, Aigaru Mami (Asketic) un Paulu Bankovski (viņš arī paša ilustrējamās esejas autors).

Papīrs

Tā kā abas ar Agnesi līdz pat pirmā plānotāja iznākšanai dzīvojām ar moleskiniem, tad gribējām saglabāt to pašu ierasto, viegli dzeltenīgo iekšlapu papīru. Ņemot vērā sekojošas lietas — lai uz tā labi izskatītos fotogrāfijas un papīrs paciestu vairākkārtēju rakstīšanu ar zīmuli un dzēšanu ar dzēšgumiju —, izvēle krita par labu Munken Pure. Pirmajā plānotājā gan mazliet nošāvām greizi ar gramāžas izvēli — ar 80 g papīru plānotājs bija patīkami vieglāks, taču tumšākas bildes spīdēja cauri otrpus lapai. Tādēļ jau ar otro plānotāju pārgājām uz Munken Pure 100 g. Plānotāja priekšlapām izmantots papīrs Munken Pure 150 g.

Sākumā testēju burtus un izkārtojumu, tad gatavos atvērumus nododu tālāk maketētājai Unai Bergmanei, kura apstrādā bildes atbilstoši konkrētā papīra prasībām, — lai nav par gaišu vai tumšu, lai ir pietiekams kontrasts un lai papīrs neiesūc par daudz krāsas. Pēc tam viss vēlreiz iet caur korektūru. Un visbeidzot tiek sagatavoti drukas faili tipogrāfijai.

Vāks

Uzstādīju sev challenge – lai neliktu vienkārši Whimsical Agnesiga logo, ilgi prātoju, kā to apvienot ar kalendāru un ceļošanu. Rezultātā sanāca savienoti 12 mēneši, kur mēs ceļojam/dzīvojam no viena uz nākamo, un četrreiz gadā izraujamies uz tālākām ekskursijām (lidmašīnu ikoniņas) – Londonu, Parīzi, Kioto un Tulumu.

Vāka materiālu izvēlējos melnu, jo tā ir klasika. Un arī tādēļ, ka abas ar Agnesi lēnītēm kļūstam pieaugušas un nopietnākas. Tas gan nenozīmē, ka iekšlapās nevar paspēlēties ar kaķēniem un maziem cilvēciņiem.

Vāka ilustrācija realizēta vara krāsas folijspiedē.

Kā integrēt reklāmas

Mēs ar Agnesi vienmēr cenšamies, lai apmierināti ir visi – gan sponsori, gan plānotāja lietotāji, gan mēs pašas – tādēļ reklāmas maketus sapludinām ar saturu un padarām interaktīvus, vienlaikus saglabājot reklāmdevēja mesidžu. Kad ir daudz sponsoru ar krāsainiem reklāmfoto dažādos stilos, vienkāršākais kopsaucējs ir likt melnbaltas bildes un visas reklāmas taisīt pēc vienas sagataves.

Divas grāmatzīmes

Sākotnēji tipogrāfija īsti negribēja to uzņemties, jo tas nav standarts, bet mēs nepiekāpāmies. Grāmatzīmes var lietot dažādi – abas kopā vai katru savā atvērumā (piemēram, vienu – aktuālajā nedēļā, otru – beigās pie piezīmju lapām). Arī viena no grāmatzīmītēm ir par travel tēmu – Francijas karoga krāsās.

Padoms: Šeit jāpiemin, ka ne viss, kas ir roku darbs (kabatiņu līmēšana, grāmatzīmes) un tādēļ ir dārgāks un laikietilpīgāks pasākums, apriori nozīmē arī nevainojamu kvalitāti. Noteikti iesakām pēc iespējas pārbaudīt katru gatavo eksemplāru, īpaši, ja tajos ir smalkas detaļas. Mūsu pieredze rāda, ka brāķi gadās, bet tie ir jāizķer vēl pirms preces nonākšanas veikalos. Pat ja tas nozīmē, ka visa projekta komanda sēž augu nakti, kamēr visas kastes ar plānotājiem ir pārbaudītas.

Priecīgās beigas

Pats aizraujošākais visā darba procesā ir braukšana uz tipogrāfiju skatīties pirmās izdrukas. Tur puiši regulē krāsas, pa vienai drukā ārā plānotāja izklājuma loksnes, un mēs ar parakstu apstiprinām, ka viss ir kārtībā.

Un tad pienāk diena, kad kurjers no tipogrāfijas atved smaržīgu, tikko izceptu pirmo plānotāja kontrolizdevumu, un visai komandai iestājas sajūta, ka vēl viens liels darbs ir veikts. Tālāko jūs zināt paši – gatavie plānotāji nonāk veikalos un tālāk jūsu somās, uz rakstāmgaldiem un naktsskapīšiem.

Bet mēs tikmēr jau kaļam plānus par ceturto The plānotāju.

Komanda

Koncepts un redakcija — Agnese Kleina
Stils un grafika — Madara Krieviņa
Foto — Inga Kundziņa, Reinis Oliņš, Intars Kirhners, Agnese Kleina & draugi
Ilustrācijas — Agrita Krieviņa, Pauls Bankovskis, Aigars Mamis, Līga Kitchen
Makets — Una Bergmane
Korektore — Maija Deguna
Tulks — Brigita Stroda
Asistente — Baiba Prindule
Druka — Livonia Print

Raksts pirmpublicēts dizaina platformā FOLD.

On tourists and travellers

Friday, November 22nd, 2013

Yes, that’s him.

The Whimsical Agnesiga planner 2014.

There’s only one, OK, two copies (another is with the graphic designer Madara) printed yet, they are actually proofs sent to us from the printing house to check whether everything is in it’s right place. Yes, guys, it is! Full steam ahead, print the rest of them, as we have the discovery party planned for November 28th.

While we’re waiting, VETOMAGAZINE Issue 28 is out as of today. The core subject this time: jet-lagging. I was also invited to share my part, so there’s my feature on tourists and travellers (and how to tell one from another) that I wrote while spending six hours at Frankfurt airport on my way back from Tulum, Mexico.

Jā, tas ir viņš.

The Whimsical Agnesiga plānotājs.

Šobrīd ir tikai šis, labi, un vēl viens eksemplārs (kas atrodas pie plānotāja štata grafikas dizaineres Madaras). Tos mums atsūtīja no tipogrāfijas, lai pārbaudām, vai viss ir savās vietās. Jā, ir, puiši, dodam zaļo gaismu! Laika nav daudz, jo nākamā ceturtdiena ir pirmatklāšanas diena.

Kamēr gaidām, no šodienas ārā ir jaunais VETO, jau 28. laidiens. Numura tēma: džetlagings. Arī es biju uzaicināta piedalīties, un tā tapa gabals par tūristiem un ceļotājiem (un kā vienu atšķirt no otra). Iesaku jauno numuru nopirkt (un lasīt ceļojumā vai ekskursijā), tikmēr daļu raksta var izlasīt tepat zemāk (un, jā, viņš sanāca pagarš).

(more…)

L’OFFICIELING

Thursday, October 10th, 2013

Mhm, es arī sevi neatpazinu.

Kad žurnāla L’OFFICIEL Latvija lieliskā modes redaktore Olga Kolotova atvēzējās, notika sprādziens. Geišas uzacis, blondas lelles lokas, kažokādas zābaki. Garlaicīgi nebija. Rezultātu bildēs varat skatīt šeit, bet komplektā ar interviju – oktobra numurā, kurš iznāks kuru katru dienu un piedāvās īstu ekscentriķu parādi.

***

Yep, I didn’t recognise myself either.

When Olga Kolotova, the great fashion editor of L’OFFICIEL Latvija, kicked it off, there was everything. Geisha’s eyebrows, blond doll locks and fur boots. As good as it gets. The outcome in pictures can be seen here, while the whole thing along with my interview is to be featured in October issue. This time – very eccentric.

Foto: Oļegs Zernovs

Better Know A Blogger

Friday, September 13th, 2013

Vasaras beigās mani uzrunāja Nilina Mason-Campbell no SocietePerrier – vai esmu ar mieru uz e-interviju par blogu, LV dizainu un kā tas viss sadzīvo. Raksts nu ir publicēts, un tā nu ir sanācis, ka vārdi “Latvian design” tur parādās it bieži. Pārpublicēju raksta oriģinālversiju.

P.S. Attēlā man mugurā ir Katya Shehurina mētelītis, ELĪNA DOBELE kurpes un apvienības NBC (Natural Born Chillaz) T-krekls. #madeinlatvia

***

Earlier this summer I was approached by Nilina Mason-Campbell from SocietePerrier – would I be up to an e-interview on my blog, Latvian fashion design and how it all goes together. The piece is now published and words “Latvian design” somehow appear there a lot. Read the whole piece down below.

P.S. In the photo I’m wearing lace coat by Katya Shehurina, shoes by ELINA DOBELE and tee by NBC (Natural Born Chillaz). #madeinlatvia

***

Better Know A Blogger: Agnese Kleina of Whimsical Agnesiga

Latvian style blogger Agnese Kleina has a unique way of connecting the dots of fashion via her blog Whimsical Agnesiga but her site is just part of other activities which includes running an Etsy shop and being an ambassador for Latvian clothing labels and designers.

Kleina sees her role in the fashion sphere as a human catalyst. “I tend to live and work to reach a certain next level in everything I do — blogging, writing articles or working with graphic designers to create new brand identities,” says Agnese. “I know it’s always a risk because people around me may not be ready for that next level, but I’m eager and ready to show it to them and help [them] to understand why they need it,” she adds about her take-it-to-the max approach.

And next level it is when it comes to Kleina. A survey of her blog reveals that she sees fashion as something more than simply outfits, but representative of communication and growth. Of course there’s lot of fun and playfulness thrown in for good measure, as she views her personal style as “a never-ending game.”

Her goal is “to tell the story of Latvian fashion (worn on streets and designed in studios) to the world and vice versa.” In addition to featuring successful Latvian fashion houses like Mareunrol’s, she also operates an Etsy shop dedicated to showcasing items from other Latvian designers. “I try to wear at least one thing designed by a Latvian designer [all the] time. It makes me feel somehow stronger and protected — like there’s this whole energy of Latvian woods, meadows and [its] lakes behind me.”

While she calls Riga her home, Kleina is a frequent traveler. She often visits Paris and Kyoto, dressed to the nines in a style that is distinctly her own. Nothing is off limits in her colorful and quirky wardrobe, from parachute dresses to thigh-high knit stockings, transparent blouses to checkered shoes. And it’s not even so much the pieces that she’s wearing, but how she pairs them together that equals a style that is just as whimsical as her blog title. This irreverent, anything-goes attitude is something her visits to Japan gave her.

“Although I was quite free in terms of fashion before Japan, the [country] taught me that one could wear anything and mix it with whatever one wishes too,” she says. Twelve years ago that she spent a year there as a foreign exchange student, which turned out to be a truly formative experience. She still visits often and has begun incorporating traditional Japanese wear — such as kimonos and getas — into her daily outfits. “Being an avid supporter and wearer of local Latvian fashion, I’ve now created a new tradition – to bring home one thing by a local designer from the country I’m visiting. So, I brought a shirt by Tsumori Chisato from my trip to Kyoto early this year and next came shoes by Lithuanian designer Sandra Straukaite from my short trip to Vilnius.”

You’d think her closet would be a treasure trove bursting at the seams, but it is quite the opposite. Her personal criteria? “If I don’t wear something for longer than six months, it means I don’t have a connection with it and we part ways — it goes to a charity shop or on sale at local vintage market. And if there’s no free space for new things to come — both in the closet and the life — then there won’t be new things coming.”

Photography. Behind the scene

Friday, August 16th, 2013

Kad interneta žurnāls Fotokvartāls palūdza mani pastāstīt par fotogrāfiju, kas mani iedvesmo, uzreiz zināju, kā stāstīšu par šīm četrām. Noteikti izlasiet arī citu ļaužu stāstus šajā sērijā (man vislabāk patika Kristīnes Želves pārdomas).

***

Fotokvartals, Latvian online magazine on photography, asked me to share my story on a photo which inspires me. I knew immediately that I will write about those four vintage photos (one is taken in 1938) I found at Paris flea market Porte de Clignancourt.

What got my attention there are those weird and whimsical settings and situations: brother and sister fooling around like we do today on Instagram, three women with one of them braiding the tail of a donkey and a crowd of adults outside what looks like a church with little girl among them looking at the camera.

We are used to see people in old photos looking all serious and stiff leading us to think that people back then were not having fun at camera. While partly it’s true (films were expensive and/or photographer came to town once a year and asked everyone to pose for a good minute), these photos prove that it wasn’t entirely so.

***

Tur viņas gulēja. Melnbaltas un čupiņā. Dažādu ļaužu pārlapotas un ziņkārīgu skatienu apgrābstītas. Par eiro gabalā (vēlāk, šķiet, dabūju piecas par četriem).

Svešu cilvēku fotogrāfijas. No veciem un pavisam veciem laikiem. Te, Parīzē, slavenajā Porte de Clignancourt krāmu tirdziņā.

Visvairāk lepojos ar dubultguvumu – divām bildēm, kas acīmredzami ir no vienas sērijas. Jocīgi, ka abas kā māsas bērnunamā, dzīvei metot negaidītu vilni, nav uz mūžu izšķirtas. Otrs, kas piesaista manu uzmanību, – te nav veclaiku melnbaltajās fotogrāfijās tik ierastās nopietnības (kā citādi, ja fotogrāfs kā tāds burvis ciemā ieradās reizi gadā un bildei bija jāpozē, teju vai neelpojot). Pēc visa spriežot, māsa ar jaunāko brāli fotogrāfa priekšā muļķojas, te tēlojot, ka tūdaļ kāps pār kraujas malu, te atkal izliekoties par pieaugušajiem vai vismaz citiem pašu izdomātiem tēliem, par ko liecina pārspīlējumi apģērbā. Gluži kā Instagram bildes – kadri, kuros mūsdienās uz nebēdu (jo filmiņu, ko taupīt, sen vairs nav) atrādām savus mazos dzīves jociņus; viendienīši, kas savākuši pietiekami (vai, autoraprāt, nepelnīti nepietiekami) daudz likes, pazūd nebūtībā.

Tāda pat nenopietnība valda trešajā bildē ar ēzelīti, kurš paklausīgi lūkojas kamerā, kamēr sieviete pin bizē viņa asti. Pusaugu meitenei kustoņa mugurā, tas, saskaņā ar viņas vecumu, dabiski šķiet ļoti smieklīgi, tikmēr vecākā no trijotnes notiekošo pieņem ar rāmu labsirdību.

Ceturtā bilde arī ieturēta pozitīvā noskaņā, bet šai gadījumā uzmanību saista noslēpumainība (vai arī perfekts aktieru ansamblis). Kamēr tumši tērptie pieaugušie, šķiet, nupat iznākuši no svētdienas sprediķa baznīcā un tagad smejas par kādu joku, mazā meitene tiem pa vidu vienīgā skatās kamerā. Meitenes centrālo lomu pasvītro gaišais mētelītis, skatītāju tā arī atstājot neziņā – nevainojams settings vai tomēr tikpat nevainojama sakritība? Un kas ir bildes autors?

Mūsdienās aplūkot svešas fotogrāfijas nav nekas īpašs, ja vien, protams, pēkšņi nesākat rakņāties attāli pazīstama kolēģa mobilajā telefonā, ko viņš atstājis uz sava darbagalda. Pilnīgi svešu cilvēku Instagramkonti, feisbuks, blogi – bilžu baiti un megabaiti, svešu cilvēku dzīves kā uz delnas. Kas ar šīm bildēm notiks tad, kad mūsu vairs nebūs, īsti nav zināms. Vienīgi skaidrs, ka reiz internets beigsies un bildes pazudīs līdz ar to.

Tikmēr svešu, pilnīgi nezināmu cilvēku fotogrāfijas papīra formātā, turklāt vismaz 50 gadu vecas, ir cits stāsts. Manā bērnībā sētā pie atkritumu urnām dažreiz varēja redzēt ne tikai vecas grāmatas, bet arī pa kādam bilžu albumam. Un es nekādi nevarēju saprast – kā, tik vienkārši? Kādam svarīgi notikumi, dzīves paši skaistākie brīži, apsolītā laime un uz pasaules dārgākie cilvēki, un tas viss izmests mēslainē? Ar skaidro saprātu jau sapratu – albuma īpašnieks droši vien aizgājis tai saulē, bet palicējiem fotogrāfijas neko neizsaka. Un tomēr emocionālā apziņas daļa atsakās pieņemt, ka tik vienkārši tiek izmesti arī šim cilvēkam nozīmīgi brīži. Visa viņa dzīve…

Nobeiguma manam stāstam nav, jo šādas bildes vēl arvien ceļo pa pasauli. Arī šīs, ko atradu Parīzē, iespējams, kādreiz kaut kur mētājušās, līdz pārdevējs tajās saredzējis vismaz viena eiro lielu vērtību. Un kāds cits, mazliet lūriķis pēc dabas vai vienkārši fantazētājs, tās nopirks, vēl nokaulējot zemāku cenu, jo, nudien, kas tad tas ir – vien vecas, nodzeltējušas svešu cilvēku fotogrāfijas.