Pirmdienu sākšu ar pagājušo ceturtdienu, kad iznāca iknedēļas izdevums Kultūras Diena. Tur 2. lappusē – mana debijiņa jeb sleja par [kino] kontekstu. Sleju publicēju arī šeit.

***

Let’s start Monday with last Thursday, when I debuted in the Latvian culture weekly ‘Kulturas Diena’. There, on page 2 is printed my wee column on different contexts and understandings and how I watched two movies that taught me lessons of German and Chilean history (see the trailers below).

Par kontekstu

“Nelietoju visādus arielus un omo, esmu uzticīga vecajam, labajam Kastanim. Bērnībā skatījos, kā drēbju mazgāšanai to izmanto mamma, un tā arī laikam palicis apziņā kā nemainīgs lielums. Kastaņa iepakojums gan kopš tā laika ir mainījies, un viens no redzamākajiem elementiem ir ražotāja Spodrība logo. Ronis… Gadiem nevarēju saprast šī dzīvnieka saistību ar tīrību, līdz pavisam nesen uzzināju kontekstu. Kopš 2006. gada a/s Spodrība pieder islandiešiem. Uzņēmums ražo sadzīves ķīmiju lietošanai mājās. Bet ronis islandiešiem feels like home – saistās ar mājām. Viņu mājām, saprotams.

Noskaidrojot kontekstu, bumbiņas saripo pareizajās bedrītēs un viss kļūst skaidrs. Vai vismaz skaidrāks. Šī iemesla dēļ esmu pasākusi filmas skatīties ar IMDb. com un, ja vajag, arī ar Vikipēdijas palīdzību. Lūk, nevainīgs tāds gabaliņš: One, Two, Three (1961), amerikāņu satīra par Coca-Cola darboni Rietumberlīnē, nominēta arī Oskaram 1962. gadā.

Filmā tās varoņi tik bezbēdīgi, burtiski dziedādami caur Brandenburgas vārtiem šķērso Rietumberlīnes un Austrumberlīnes robežu, ka apjuku. Protams, komēdija nebūtu komēdija bez pārspīlējumiem, un tomēr, vai tad robeža nebija nocietināta un stingri sargāta? Kā zināms ikvienam rūdītam kinofanam, vietnē IMDb.com šādiem gadījumiem pie katras filmas paredzēta sadaļa Trivia ar faktiem par filmas sižetu. Lasu: Berlīnes mūri sāka būvēt 1961. gada 13. augusta naktī, taisni cauri filmas uzņemšanas laukumam. Filmēšanas grupai, no rīta atklājot nepatīkamo faktu, nācās savākt mantiņas un atlikušos kadrus doties safilmēt Minhenē, kur šai vajadzībai tika uzcelts Brandenburgas vārtu apakšējās daļas makets.

Ar to man nebija gana. Šķīru vaļā Vikipēdiju un turpmākās divas stundas pavadīju pašiniciētā vēstures stundā par Berlīnes mūri. Ja tā beigas atceros no agrā bērnībā redzētiem televīzijas kadriem, tad pārējais bija jauna informācija. Piemēram, nekad nebiju iedomājusies, ka mūris turpinājās arī zem zemes – Berlīnes metro. Stacijām, kuras atradās Austrumberlīnē, rietumu līniju metro vagoni traucās cauri bez apstāšanās. Tikmēr Austrumvācijas staciju Friedrichstrasse, kuru apkalpoja gan rietumu metro līnijas, gan vilcieni, kas devās uz valstīm aiz dzelzs priekškara, pārdalīja uz pusēm ar stikla un metāla konstrukciju. Pēdējās Austrumvācijas pēdas – zaļās flīzes uz sienām – no stacijas pazuda tikai 2002. gadā.

Līdzīgā veidā dienu vēlāk apguvu Čīles vēsturi. No (2012), kas bija nominēta šī gada Oskaram par labāko ārzemju filmu, vēsta par laiku, kad nebija poverpointa un interneta.

Filmā atainotā 1988. gada politiskā mārketinga kampaņa ar savu naivumu bija tieši tik neticami ticama, ka teciņus devos sadaļā Trivia noskaidrot, vai stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem. Tālāk Vikipēdija, YouTube ar filmā redzamās TV reklāmas pilnu versiju, un biju tikusi pie vēl vienas izzinošas vēstures stundas (videorullīša piedziedājums skanēja man ausīs vēl nākamajā rītā).

Nesteidzieties garām, ieskatieties acīs, palūkojaties aiz kadra, aizkulisēs un dziļumā. Tur rindojas fakti, kas šodienu un mūžību padara saprotamu. Vai vismaz saprotamāku.”

Tweet

Vēl pirms zaķiem, olu krāsām un garajām brīvdienām veikalu plauktos nonāca jaunākais žurnāla JOY numurs. Ja ieskatās, uz vāka atpazīsit šī bloga autori. Mīnus dzimumzīmītes (ko bilžu apstrādātāji atņēma bez prasīšanas), bet tā tiešām esmu es.

Žurnālā publicēta arī intervija, kurā cita starpā salīdzinu LV modes dizaina situāciju ar mazu bērnu un izstāstu savu trīsdesmitgadnieces pēdējā laika moto.

Turpiniet atpūsties un cerēt uz šokolādes olām.

***

Before rabbits, coloured eggs and Easter holidays took over the world, the April issue of magazine JOY hit national newsstands. Take a closer look and you might recognize the author of this blog on the cover. Minus the beauty marks (sadly, they got airbrushed without asking my permission), yet it’s indeed me.

The magazine also features an interview where I compare local fashion design industry with a baby and share my thoughts on what I’ve realized about being thirty years old good old life.

And now go get more chocolate eggs and enjoy doing nothing.

Tweet

Ja Annai Dello Russo var būt modes duša, tad kādēļ lai man nebūtu…hm, mode vannā?

Kioskos visā Latvijā pievedums: pavisam jaunais Veto Magazine #25 numurs. Atzīmējot savus sešus iznākšanas gadus, žurnāls ir 152 lapppuses biezs un nekaunīgi bagātīgs ar lasāmvielu.

Ja ieskatīsities 108. lappusē, pamanīsiet modes materiālu Plié ar šī bloga autori modeles lomā. Talantīgā un draudzīgā stiliste Jūlija Volkinšteine bija iecerējusi ainas ar balerīnu brīvdienās un daudz caurspīdīgu tērpu. Foto: Mārtiņš Cīrulis.

Labi, ka toreiz Parīzē uztrēnējos ar to Vilciņa gājienu.

***

If ADR can have a fashion shower, why can’t I have a fashion bath, right?

There’s a fresh reinforcement to the news-stands across Latvia: Veto Magazine #25 is ready to serve its faithful readers. Celebrating the 6th anniversary, it is 152 pages thick and the reading material is deep as hell.

There, right on page 108 kicks off a fashion spread called Plié with yours truly as model. As the talented stylist Julija Volkinsteine put it – it has to do something with ballet and a lot of see-through garments. Photos taken by Martins Cirulis.

Good thing I had practiced that Wolfie thing back in Paris.

Tweet

Žurnāls IR uzaicināja mani uzrakstīt sleju – ko nozīmē būt stila cilvēkam Latvijā. Tā kā jau kādu brīdi biju lolojusi domu uzrakstīt par savu atradumu (skat. avīzes izgriezumu zemāk), ilgi pēc domu pavediena jāmeklē nebija. Žurnāla saturs pieejams tikai abonentiem, tādēļ minēto sleju iepostēju arī šeit.

***

Latvian weekly IR asked me to write a column on what it means to be a person of style in Latvia. As my story deals with local fashion scene, I won’t be translating it (though I will say that I also mention the notorious article The Circus of Fashion by Suzy Menkes which is the most trending topic at the moment on the internet; if you care about fashion, do read the rebuttals by StyleBubble and The Man Reppeler).

MAREUNROL'S džinsi circa 2001 / Jeans by MAREUNROL'S circa 2001

***

“Tepat blakus uz galda man stāv komiska un vienlaikus nozīmīga vēstures liecība. Kad pirms 12 gadiem dzīvoju un mācījos Japānā, mamma vēstulēs no Latvijas ielika arī pa kādam rakstam no žurnāliem vai avīzēm, kas man varētu interesēt. Konkrēti šis ziņo par tolaik jaunajām tendencēm džinsu modē – biksēm, kas speciālas apstrādes rezultātā izskatās jau labi panēsātas. Raksts ilustrēts ar foto, tajā četri puiši (vienā no kuriem sazīmēju mākslinieku Kristianu Brekti) pozē sadriskātos džinsos. Paraksts vēsta: „Rīgas Lietišķās mākslas koledžas studentu Rolanda un Mares kolekcija ir gandrīz 100 % no džinsa – vecie džinsi tika sadīrāti un sabatikoti, pārvērsti līdz nepazīšanai. Skolasbiedri grib tos nēsāt kā traki!”

Tikmēr pirms nedēļas interneta grāmatzīmēs saglabāju rakstu par „modes cirku”** – tēmu, kas kā apdzijis pušums tiek uzplēsts atkal un atkal pirms kārtējās Ņujorkas modes nedēļas, lai gan ne mazāk aktuāla tā ir arī Milānā vai Parīzē. „”Kam šodien bēres?” sačukstējās garāmgājēji, redzot mūs – modes cilvēkus – gaidām uz Comme des Garçons skati sen atpakaļ deviņdesmitajos,” raksta nopelniem bagātā (un modes blogerus īpaši nemīlošā) modes kritiķe Sūzija Menkesa (Suzy Menkes).

“Mūs dēvēja par melnajām vārnām, tikmēr cilvēki, kas šodien redzami ārpus modes skašu lokācijām, līdzinās pāviem.”

Kaut autores emocionālie epiteti un pārdomas daļēji tiešām ir no sērijas „reiz zāle bija zaļāka”, tomēr sausais atlikums ir rūgts un patiess: kur vēl tik daudz slavenību, kas slavenas ar to, ka ir slavenas, kā 2013. gadā. Un kur to vēl vairāk kā tieši modes pasaulē. Saprotams, internets dara savu, vairums nemaz negrib lasīt garas modes analīzes un to vietā gaida fotogalerijas ar slavenībām, kurām ātri izskriet cauri, un tomēr.

Neatkarīgi no modes blogu miljoniem un šodien aktuāli – rīt vairs ne interneta bildīšu terabaitiem, viena lieta paliek nemainīga: lai jauns un daudzsološs dizainers izsistos vietējā tirgū, kur nu vēl ārzemēs, nepieciešama milzīga pacietība un neiedomājamas darbaspējas. Kāda Rīgas veikala mārketinga cilvēks man nesen sūdzējās, ka jau trīs gadus gaidot, kad beidzot vietējie dizaineri būs iemācījušies, kā jātaisa bizness (spēja saražot pasūtījumu pietiekamā daudzumā un visos izmēros, laicīga kolekciju piegāde veikalam utt.). Uz ko man nācās laipni atraukt, ka tie ir TIKAI trīs gadi. MAREUNROL’S, kas skolas laikā draugiem šuva džinsus, nupat jau otrreiz piedalījās Parīzes modes nedēļas oficiālajā programmā. Bet tas viņiem prasīja 12 gadus! Un ar to nekas nav beidzies, smagais darbs tikai sākas. Vienlaikus ar viņiem pasaules modes tirgū neatslābstoši sevi piesaka arī citi latvieši un dara to, sevi nežēlojot un turpinot prātot, kur ņemt modes pārdošanas speciālistus, bez kuriem nevar, bet kuru Latvijā ir gandrīz nemaz.

Latvijā būt dizaineram, apskatniekam un arī pircējam modes jomā (par industriju man vēl neceļas roka to saukt) nozīmē peldēt kuģī, kuru vienlaikus vēl paši būvējam. Gaidot, kad tas aizies jūriņā, vērts paturēt prātā divas lietas. Pirmkārt, iespēju robežās būt tolerantiem pret jaunajiem dizaineriem, kuri vēl nevar atļauties dārgus audumus savām kolekcijām-viendienītēm (un kuriem tomēr būs nākotne, ja vien viņi laikus sapratīs, ka ar mazītiņo Latvijas tirgu biznesam būs par maz). Un, otrkārt, nesaukt par modi un stilu to, kas tāds nav. Jo ne jau katrs, kurš uzgleznojis vienu gleznu, tagad ir gleznotājs.”

**Minētais raksts šobrīd ir tēma numur viens – par to burbuļo viss internets. Iesaku izlasīt arī divu rakstā minēto (nopelto) liel’blogeru atbildes cien. Sūzijai: vārds vietā ir gan StyleBubble, gan The Man Reppeler rakstītajā.

Tweet

Foto: Nils Vilnis

Uzminiet nu, kurā vietā Rīgā ir šāds, dizainera Jāņa Šnē iekārtots skatlogs? Bilde tapusi materiālam jaunākajā žurnāla OK! numurā, kurā trīs dažādu stilu cienītājas (Elita Patmalniece, Grēta Gorjučko un šī bloga autore) atklāj, no kurienes viņu gaumei un patikšanai aug kājas.

Fliteru apkaklīte – Cobalt True

Krekls – Tru Fix Kru

Kimono jaka – Ebay

Legingi – QooQoo

Kurpes – Asos + manis piešūti bumbuļi

Soma – Maison Martin Margiela x H&M + manis pielīmētas uzlīmes

Pulksteņi – Nixon & InstaWATCH

***

Do you know which shop in Riga has a window styled by fashion designer Janis Shne? The picture above was created for a spread in current issue of magazine OK! Latvia. There you will meet three ladies (painter Elita Patmalniece, Greta Gorjucko, owner of cafeteria Bonera, and yours truly) each explaining her love and adoration towards this or that decade of last century.

Sequined collar – Cobalt True

Tee – Tru Fix Kru

Kimono jacket – Ebay

Leggings – QooQoo

Flatforms – Asos + pompoms added by me

Clutch – Maison Martin Margiela x H&M + stickers added by me

Watches – Nixon & InstaWATCH

Tweet